Naiva, cerību pilna jauna meitene no mazpilsētas ierodas filmu mekā, lai iekarotu „sapņu pasauli”. Pirmā mīlestība, pirmā vilšanās, pirmās uzvaras un sāpes, bet tikai spīts un sīkstums palīdz sasniegt mērķi – meitene kļūst Aktrise...
Pirmo reizi sēdēju tik tuvu skatuvei. Mamma pateica, ka tās ir sliktas vietas, tad labāk sēdēt tālāk, bet pa vidu un nosēdināja mūs ar brāli skatuves kreisās puses pirmajā rindā, bet jāteic- esmu sajūsmā. Emocionālais pacēlums tāds, ka nu tikai . Diez vai vēl kādreiz sēdēšu 1,50 m attālumā no maestro Raimonda Paula, biju laimīga,laimīga, laimīga. Pirmo reizi arī novērtēju tās aktrieu sniegtās emocijas un kā tas pauž viņi paši. Redzot Ditu Lūriņu tik tuvu un saprotot, cik ļoti viņa iejūtas Kerijas lomā, it sevišķi, dziedot "Kerijas dziesmu" un redzot ka arī viņa nespēj valdīt asaras, arī es nespēju valdīties un vairākas reizes nobira pa asaru lāsītei. Kaut kas uzrunāja šajā izrādē, vēl meklēju kas īsti..laikam jau pats stāsts, varbūt kaut ko sasaistu..varbūt, kaut kur tur slēpjas mans sapnītis..varbūt..ehh, nezinu
Paldies aktieriem par šo vakaru!
("Kerijas dziesma")
1 komentārs:
Vienmēr cenšos pirkt pirmās rindas, lai redzētu katru mīmiku un sviedru vai asaras lāsi uz aktiera sejas. Tuvāk - labāk!
Ierakstīt komentāru