Jā, sen, sen neesmu rakstījusi. Kaut kā laiks ir bijis pamaz , un tad kad ir bijis laiks, tad īsti nav gribējies rakstīt, bet tagad man ir laiks un gribās arī ko uzrakstīt...
Ir pagājis diezgan neilgs laiks, bet, jēziņ, cik daudz kas ir mainījies. Varbūt kādam šķitīs, ka man kādas durvis ir aizvērušās un aizmiglojies skatiens un es lāga nesaprotu ko runāju, bet ziniet, nē! Beidzot, es redzu, to, kas man ir jāredz.
Jā esmu sāpinājusi, bet es ceru, ka viņa tiks pāri un piedos man, lai cik grūti tas nebūtu..bet es zinu, ka tas ir grūti. Tomēr, no otras puses (piedod), bet nav noticis nekas TĀDS. Cilvēkiem patīk aizsapņoties, bet ir jāzin tā nelielā robeža, kad sākas realitāte un sapņi beidzās..tā lūk. Ir grūti, jo jūs man visas ļoti pietrūkstiet...
Es ik ļoti, ļoti gaidu brīvlaiku, jo gribu aizmirst par skolu un ar to saistītajām lietām un satikt JŪS! man brīžiem nedaudz bail, ka varbūt es pārāk daudz par to visu domāju un notiks tā kā notiks..bet es patiešām negribu jūs pazaudēt, bet nejūtot nekādu iniciatīvu no jūsu puses, man nākas aizdomāties, kā ir īstenībā. Jā, jā - trūkst laiks..bet..
ehh, var jau būt, ka ir tā kā Ieviņa teica - Tev ir daudz draugi, bet daudziem no viņiem tu esi laba paziņa... jā, vārdu sakot, aizdomājos par to draugu būšanu..
No vienas puses vēlos, lai daži notikumi atgrieztos pagātnē un es varētu rīkoties nedaudz citādāk, bet vai tad būtu labāk? nezinu

un zini, tomēr es cenšos, nē.. - es esmu laimīga. Un viss kas notiek, vienkārši tā arī ir jāuztver, ka tā tam bija jānotiek, ne jau mēs esam sava likteņa lēmēji...notiek kā notiek.
Saldus sapņus, mazie!