Šodien darbā izlasīju ļoti jauku grāmatu "Polianna",kas patiesi lika aizdomāties par mūsdienu cilvēku un ne tikai.
Stāsta galvenā doma,ir paradīt lasītājam, ka dzīvojot ir jāmāk priecāties. Priecāties par savu ikdienas dzīvi un reizēm par absolūti muļķīģam lietām. Meitene no labdarības biedrības saņem paciņu,kurā kā itin bieži jau viņai ir gadījies ir ļoti daudz nevajadzīgas lietas.Polianna ļoti vēlas saņemt lelli, bet paciņā viņa saņem vecus kruķus, kuri viņai absolūti nav vajadzīgi.Tad tētis viņai iemāca priecāšanās spēli."Priecājies par to, ka tev viņi nav vajadzīgi un tu pati vari staigāt!"
Tik vienkārši būtībā,bet ikdienā mēs patiesi aizmrstam par tādām lietām.Guntis teica:"Bet,tā jau var priecāties par visu!" Jā, bet tur jau tā sāls.
Principā tas ir līdzīgi kā teicienā- nekad nav tik slikti,lai nebūtu VĒL sliktāk!
būs jāmēģina aŗi paspēlēt priecāšanās spēli,tiešām.
Rītdiena šķiet būs varen forša un interesanta,bet par to pēc tam,kad viss jau būs noticis,citādāk te pārāk satraukšu dažu labu :)
2 komentāri:
:) Labi teikts.
jā! poliannu esmu lasījusi un vienmēr iedomājos par to, ka viņa priecājās par visu. jauki, jauki!
Ierakstīt komentāru