Vieta: Grāmatu karuselis( jā,a tkal strādāju) Skan: Jack Johnson- Sleep Through The Static

Vissāpīgākais laikam ir tad, kad nevis tevi vienkārši aizmirst, bet, kad ignorē. Nākas sākt šaubīties pašai par sevi, par savu rīcību, vai esi rīkojies pareizi vai netik pareizi un vai tiešām esi rīkojies tik šausmīgi , ka piedot nevar nekādā gadījumā. Sāp.

tomēr lasot Justa blogu nonācu pie secinājuma un apstiprinājuma tam, ka nav vērts sērot un pārdzīvot par to, kas vienkārši ir aizgājis. Kā Justs teica, glabājos sevī iekšā to visu, un neļaujot tam pārdzīvojumam tevi pamest, tu nespēsi uztvert, piedzīvot jaunas lietas un dzīvi kopumā un justeis laimīgs, jo tas senais joprojām tev kremtīs kaut kur iekšā. Citēšu " Meaning for all of this is that you have to make a space for someone/something to let it in you. If you are stuffed with old crap, there is no gap, space, place for anything or what’s most important – anyone."

Es jau jūtu, ka tuvojas pārmaiņas. Esmu tikusi uz EKU zonas nometni, kur noteikti iepazīšu jaunus cilvēkus, jaunu vidi utt. Godīgi, tiešām sāk rasties patīkams satraukums gaidot jauno mācību gadu IEVF. Aii, būs jau forši, tik jāmācas man neķert kreņķi par pagātni un dažādām sīkām nebūšanām, citādi ātrāk nosirmošu :D

Šodien veikalā nāk tik ļoti, ļoti sirsnīgi cilvēki, tikko bija viens pāris, tik jauki izrunājāmies par grāmatām, kādas viņiem ( nu šobrīd viņiem bija ap 30 gadiem) bijušas bērnībā, un izrādījās, kā man pastāstīja tas vīrietis " Pifa piedzīvojumiem" nav grāmatā rakstīts autors. Viņš bērnībā nekad neesot sapratis, no kurienes grāmata radusies, ja nav ierakstīts grāmatas autors.
Pēc tam ienāca vēl viena nenormāli sirsnīga ģimene, kur tēvs meitu sauca par Rausīti, bet viņa nemaz nebija apaļīga, līdz ar to vēl jaukāk, kad viņš viņu tā dēvē. Nu , man vismaz tas likās trakoti piemīlīgi.
No smieklīgajiem stāstiem. ienāk 4 bērnu ģimene. Dēls pieskrien pie mana galda, kur stāv kūciņ veidīgie lūpu spīdumi. Uzreiz ņem rokās. Tēvs sauc : " Nu neņem rokās!Skaties ar acīm!" Dēls: " Bet kā tad es varu zināt- ir ēdams vai nav?!"
abi ar viņa tēvu dikti sasmējāmies

nu tā lūk. Kaut kā sākot rakstīt biju nedaudz sabēdājusies, bet pa starpam ienāca tik jauki cilvēki, ka bēdīgais pārgāja.
Dzīve tomēr ir skaista!

Big sis` ( tā mani Justs nodēvēja), piemīlīgi :) Mīļoju!