Vien no dīvainākajām sajūtām, manuprāt ir tā, kad skumsti un esi laimīgs reizē. Nu kā tā var būt? Zini, var.

Koncerts bija tik emocionāls, nezinu vai visiem tā klausītājiem, bet man tas viennozīmīgi bija ļoti..ļoti emocionāls. Kaut gan šoreiz apkārt man nebija liela draugu bara, sapratu, ka varu arī viena pati izbaudīt koncertu, ja apkārt ir sveši, bet draudzīgi un atvērti cilvēki.

Skatoties un šo tiešām neatkārtojamo grupu es ik pa brīdim aizdomājos par draugiem. Ir skaidrs, ka tā ir milzīga laime būt tādiem draugiem kādi ir šie puiši. To vienkārši nevar nepamanīt viņos. Milzīgā labestība, draudzīgums, sirsnība..tas viss šovakar staroja no viņiem. Visvairāk par draugu vērtību un saviem draugiem aizdomājos, kad Jubalts viens pats izpildīja "Spogulīt, spogulīt.. un tas, kā Renārs uz viņu skatījās..to nevar izstāstīt.

Prieks, ka par spīti nogurumam to atstāju koncertā, šķiet, ka atstāju tur arī visas ikdienas raizes un satraukumus. Izdejojos, izlēkājos un kārtīgi izdziedāju visu, visu..

šobrīd jūtos tik ļoti laimīga. Ar nepacietību gaidu nākošo piektdienu! Jā, viņš gan man koncertā pietrūka...

Vakardiena arī izvērtās ļoti labi. Izrunājāmies tā no sirds.. tiešām negaidīju, ka reiz tāda diena pienāks,viņš arī nē, bet tagad ir tik ļoti laba sajūta.

Šodien Marta man pajautāja - vai mana dzīve pēdējo 2 gadu laikā ir ļoti mainījusies?!

Aizdomājos. Viņai dzīvē parādās dažādi pavērsieni utt ik pa pusgadam,ja godīgi šķiet, ka man arī. Nav svarīgi, lielāki vai mazāki, bet tā notiek. Interesanti, ne?

Vienīgais, ko tagad vēlos ir sajust viņu sev blakām, un cieši, cieši samīļot..

Arlabunakti, mazais draugs ;)